Tas, ko tagad pateikšu varbūt krietni mainīs Jūsu domas par mani, bet ziniet, man beidzot tas ir vienalga.
Tātad;
es esmu sapratusi, ka nebaidos no nāves. ja kāds man pateiktu, ka rīt nomiršu, es pat nepārdzīvotu. vienīgais man būtu ļoti žēl draugu un sava ģimene, it īpaši mamma. viņa pārdzīvotu visvairāk, bet pārējiem tas ar laiku pārietu. protams, neuztraucieties, es netaisos nomirt! vismaz ne pagaidām!
es baidos no fiziskām sāpēm, bet ne no emocionālām. emocionālās es ļoti labi pārvarētu. man tajā ir pieredze.
tikai tagad sapratu, ka esmu diezgan noslēgusies sevī, neesmu runīga.laigan bez cilvēkiem es nevarētu. man vajadzētu kaut vai vienu cilvēku kas man būtu blakām. šis cilvēks var arī ar mani nerunāt, var baidīties vai domāt, ka esmu dīvaina, galvenais, ka šis cilvēks ir man blakus un es viņu redzu.
es visu laiku domāju, ka mana dzīve ir šausmīga un tizla. bet tagad sapratu, ka tā nav vai arī, ka tā varētu tāda nebūt. es to varu mainīt, ja vien grībētu. bet man pietrūkst gribasspēks, jo esmu pārāk vāja.
vel es baidos, ka izaugšu par NEKO, pilnīgi par neko. un es tā negribu. es gribu būt kaut kas, negribu dzīvot uz ielas un ubagot. bet atkal, lai kā arī es censtos vai domātu, ka to daru, es nevaru to mainīt. varbūt tāpēc, ka esmu pārāk, pārāk vāja.
vel, sapratu, ka nekad neesmu nevienā iemīlējusies. domāju, ka esmu (vienreiz, jau sen). bet kad dzirdēju un lasīju par mīlestību tad sapratu, ka tā...tā ir liela, neizmērama. un tādas emocijas, kad esi iemīlējies es vel nebiju jutusi. jo mīlestība pret savu ģimeni ir savādāka, ka pret kādu īpašo, viņu.
un beigās sapratu, ka pa šo vasaru esmu mainījusies, kaut vai mazliet, bet tomēr.
p.s. parasti sacītu piedodiet par tik ļoti depresīvo rakstu, bet es to nedarīšu.
...baiba
0 čuksti:
Ierakstīt komentāru