Tagad sēžu pie savas foršās omītes. Kāpēc foršās? Jo viņai ir PC, viņa ir mīļa un, kā nekā, viņa ir mana omīte. Un tātad. tagad sēžu pie datora, skatos visādus video, smejos, raudu, domāju un vēlāk nedomāju nemaz, ēdu, guļu, skrienu, peldu, mazgāju traukus, sazvanos ar BFF un beigu beigās - es neko nedaru!
Vakar...biju uz bērēm. pat nezinu vai tas būtu jāstāsta, bet kam gan citam lai stāstu?! Nomira mans opītis. viņš bija mana tēta tētis. pats šausmīgākais, no kā es vienmēr esmu baidījusies notika - es neraudāju, neskumu, es vnk sēdēju uz dīvāna un lasīju grāmatu. Es nepārdzīvoju. es parasti raudu filmas beigās, ja kāds nomirst vai kaut kas šausmīgi bēdīgs notiek. kā saka mana mamma - man ir mīksta sirds! Bet šoreiz es pat nepārdzīvoju. un tomēr, vēlāk... kad vakar bija bēres, es raudāju, raudāju, raudāju. tad es sapratu, ka vienīgais par ko es pārdzīvoju ir par savu tēti. jo nomira viņa tētis. un es negribēju, ka viņš skumst, jo viņam tomēr sāpēja. kāpēc es nepārdzīvoju par opja nāvi? laikam tāpēc, ka es viņu satiku labi, ja vienu reizi gadā, (es viņu knapi pazinu) viņam dažreiz patika iedzert un tādā veidā viņš sevi nogalināja. nu es tā uzskatu. viņš nomira dēļ tā, ka viņam nieres atteicās strādāt. un es uzskatu, ka viņš pats sevi ir nogalinājis, jo tas ir dēļ dzeršanas. Un tomēr, viņš bija labs cilvēks, kurš bija gandrīz vai svešinieks man, bet tēvs manam tētim. Tas ir dīvaini. pie sevis es saku, ka es sap
rotu kā tas ir, ka zaudē savu tēvu, bet īstenībā es to nesaprotu un nemaz negribu saprast.
Bet, jāpasaka arī kaut kas labs. 21. jūnijā Edijam (manam pusbrālim) paliek 5 gadi. vel, es tagad esmu liepājā un vēlāk šodien braukšu uz laukiem, kur ir jau nogatavojušās zemenes ;) ņammm, apēdīšu visas un nevienam neatsāšu. vot tāda skopule es esmu. :p
sorry, par skumjo rakstu, bet tāds nu tas ir un tur neko nevar darīt
Vakar...biju uz bērēm. pat nezinu vai tas būtu jāstāsta, bet kam gan citam lai stāstu?! Nomira mans opītis. viņš bija mana tēta tētis. pats šausmīgākais, no kā es vienmēr esmu baidījusies notika - es neraudāju, neskumu, es vnk sēdēju uz dīvāna un lasīju grāmatu. Es nepārdzīvoju. es parasti raudu filmas beigās, ja kāds nomirst vai kaut kas šausmīgi bēdīgs notiek. kā saka mana mamma - man ir mīksta sirds! Bet šoreiz es pat nepārdzīvoju. un tomēr, vēlāk... kad vakar bija bēres, es raudāju, raudāju, raudāju. tad es sapratu, ka vienīgais par ko es pārdzīvoju ir par savu tēti. jo nomira viņa tētis. un es negribēju, ka viņš skumst, jo viņam tomēr sāpēja. kāpēc es nepārdzīvoju par opja nāvi? laikam tāpēc, ka es viņu satiku labi, ja vienu reizi gadā, (es viņu knapi pazinu) viņam dažreiz patika iedzert un tādā veidā viņš sevi nogalināja. nu es tā uzskatu. viņš nomira dēļ tā, ka viņam nieres atteicās strādāt. un es uzskatu, ka viņš pats sevi ir nogalinājis, jo tas ir dēļ dzeršanas. Un tomēr, viņš bija labs cilvēks, kurš bija gandrīz vai svešinieks man, bet tēvs manam tētim. Tas ir dīvaini. pie sevis es saku, ka es sap
rotu kā tas ir, ka zaudē savu tēvu, bet īstenībā es to nesaprotu un nemaz negribu saprast.Bet, jāpasaka arī kaut kas labs. 21. jūnijā Edijam (manam pusbrālim) paliek 5 gadi. vel, es tagad esmu liepājā un vēlāk šodien braukšu uz laukiem, kur ir jau nogatavojušās zemenes ;) ņammm, apēdīšu visas un nevienam neatsāšu. vot tāda skopule es esmu. :p
sorry, par skumjo rakstu, bet tāds nu tas ir un tur neko nevar darīt
0 čuksti:
Ierakstīt komentāru