Liesmiņa un skābeklis!

Ieraugot tevi,
Es jūtos dzīva.
Redzu sveces liesmiņu.
Tā deg, tā ir skaista,
Tāpat kā tu.
Jūtas ir spēcīgas,
Skatieni neaprakstāmi
Dzīvot ar tevi - tā ir brīvība,
Dzīvot bez tevis ir nāve.
Pēkņši tu pazūdi,
Liesmiņa dziest nost.
Es vairs tevi neredzu,
Es dziestu!
Tu esi mans skābeklis,
Bez tevis es nespēju dzīvot!
Kad tu vairs neesi,
Tad es arī vairs neesmu,
jo izrādās -
Uguntiņa nespēj dzīvot bez skābekļa!
tāpat kā
Es nespēju dzīvot bez tevis.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Sagribējās kaut ko uzrakstīt, bet kad sāku rakstīt tad vairs nespēju. Un tomēr nez kāpēc man tas likās, kā pienākums, pienākums uzrakstīt dzejoli kurā ir apm. aprakstītas manas jūtas.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Starpcitu. Domāju par pasauli. Gandrīz jau esmu pabeigusi lasīt grāmatiņu - Pollianna. Jau iepriekš minēju, ka grāmatas varone ir 11 gadīga meitenīte kuras vecāki ir miruši tāpēc viņa dzīvo pie krustmātes. Pats galvenais kas mani ļoti aizkustināja ir tas, ka viņa visā atrod par ko priecāties, piem. par to, ka viņai istabā nav gleznu kas viņai tik ļoti patīk, par ko īstenībā jebkurš bērns bēdātos, bet viņa priecājās, jo pa logu skats ir tik skaists kā glezna. Viņa priecājas, ka viņai pie galdiņa nav spogulis uz kuru viņa bija cerējusi, jo tad viņa neredzēs savus vasarasraibumus.
Tagad kad, esmu jau gandrīz pabeigusi grāmatu es sāku domāt, ka arī es varētu censties atrast visādas jaukas lietas sliktajās. Tā visiem būtu vieglāk. Un tas ir tik jauki ;)