parastas brīvdienas

ar ko gan lai sāk? Šodien atbrauca opītis. viņš veda basketbolistus ar autobusu. (tie kas nezin, mans opītis pa brīvdienām parasti vadā cilvēkus ar autobusu.) kā jau vienmēr omīte bija uztaisījusi vis kaut ko garšīgu un atsūtījusi uz rīgu. mēs ar opīti paskatījāmies kā džeki spēlē basi un tad gājām pie manis lai paēstu. kamēr skatījāmies spēli - es visu laiku domāju par to, ka gāju basketbolā un man it kā patīk spēlēt basi, bet...es pat īsti nezinu...es it kā vēlos turpināt iet uz treniņiem (uz kuriem nēesmu bijusi 3 mēnešus), bet ja es iedomājos par tām meitenēm un par to cik ilgi neesmu bijusi uz treniņiem man šermuļi izskrien caur kauliem. es negribu atkal dzirdēt pārmetumus, par to cik ilgi neesmu bijusi, par to, ka viņa meta šķībi bumbu un tā ir mana vaina, ka nenoķēru. man tas viss ir apnicis un tomēr es it kā vēlos iet un spēlēt bumbu. ko lai es daru? es tiešām nezinu :(

nu nekas. šodien vel domāju par jauno dzīvokli. par to kā es viņu varētu iekārtot, kur ko liktu un kā. es pat vairs nevaru sagaidīt kad mēs pārvāksimies, skaitu dienas. (mēs nevaram ārvākties ātrāk par aprīli jo mamma ir samaksājusi par pašreizējo dzīvokli un ja mēs aizietu dzīvot tur tad mums arī par to dzīvokli būtu jāmaksā un tas taču nav izdevīgi) sapratu, ka esmu tiešām dīvaina un nojūgusies ar tām dzīvokļa lietām. nu tak tas nav normāli, ka visu laiku domā tikai par dzīvokli, vai ne? man ir taisnība???

nu jā...rīt jāiet uz skolu, jāraksta kontroldarbi un pats šausmīgākais - jāraksta projekts :(